Vladislavs Urtāns (1921-1989) kā Latvijas Universitātes vēstures students 1941. gada 14. jūnijā tika arestēts un deportēts uz Sibīriju. Iemesls ir neskaidrs, jo Urtāns nebija iesaistīts nekādā politiskā darbībā, un grāmatā par ieslodzījumu Sibīrijā "Par ko?" viņš izvirza versiju, ka tas ir noticis denunciācijas dēļ. V. Urtāns nonāca Soļikamskas nometnēs, kur viņam izdevās izdzīvot, un 1944. gadā viņu atbrīvoja. 1946. gadā viņš piedalījās Latvijas bāreņu reevakuācijas akcijā un kopā ar viņiem atgriezās mājās. Formāli varas iestādes pret to nevarēja iebilst, jo piespriesto ieslodzījuma termiņu viņš bija izcietis, un papildus ierobežojumi nebija uzlikti, tādēļ V. Urtānam izdevās apmesties Rīgā, pabeigt studijas universitātē un strādāt Vēstures muzejā. Tomēr 1950. gadā, sākoties kārtējam represiju pastiprināšanās vilnim, V. Urtānam tika izvirzīts ultimāts - vai nu atgriezties Sibīrijā, vai arī atrast dzīvesvietu 150 km no Rīgas. Elza Rudenāja uzaicināja viņu strādāt Madonas muzejā. 1958. gadā V. Urtāns atgriezās Rīgā, atsāka darbu Vēstures muzeja arheoloģijas nodaļā un kļuva par vienu no vadošiem Latvijas arheologiem. 1971. gadā viņš aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju. 1986. gadā V. Urtāns sāka pierakstīt savas Sibīrijas atmiņas, kuras 1980. gadu beigās daļēji tika publicētas atmiņu krājumā "Via Dolorosa", bet 2015. gadā dēla Jura redakcijā izdotas grāmatā.