Latvijas Padomju rakstnieku savienības 5. kongresā 1965. gada 16.-17. decembrī literātu jaunākā paaudze un liberāli noskaņotie vecākās paaudzes rakstnieki RS valdes vēlēšanās izbalsoja piecus odiozākos sociālistiskā reālisma un Kompartijas līnijas aizstāvjus. Kopumā tika ievēlēta liberālāka Savienības vadība. Kongresā izskanēja runas, kurās rakstnieku jaunākā paaudze iestājās par lielāku radošo brīvību, pret cenzūras ierobežojumiem, par literārā mantojuma reabilitāciju, iespējām iepazīties ar trimdas literatūru un pasaules literatūru, nosodīja Jāņu aizliegumu. Lai gan Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai komitejai notikušais nepatika, tai nācās samierināties ar kongresa rezultātiem. 5. kongress bija pagrieziena punkts varas un literatūras attiecībās, kā arī pašas Rakstnieku savienības dzīvē. No apzinīgas sekotājas kompartijas norādījumiem tā pārvērtās par organizāciju, kas vēlējās un spēja (zināmās robežās) aizstāvēt radošo brīvību un nacionālo kultūru.